Spēcīgākais uzliesmojums uz Saules fiksēts 2003. gadā, un tā stiprums novērtēts ar X45 (sākotnējais vērtējums bija X28). Ja tas būtu tieši vērsts Zemes virzienā (tas mūs ķēra tikai ar pašu malu), ievērojamas problēmas sagaidītu ne tikai satelītu operatorus un elektrotīklu uzturētājus, bet iespējams būtu traucēta arī elektronikas darbība un novērojami citi elektromagnētiski fenomeni, piemēram, nedarbotos vai būtu ievērojami traucēta tālruņu un interneta darbība. Arī fiksēto.

Stipri negaidīts un interesants ir 2014. gada 23. aprīlī NASA zondes Swift reģistrētais uzliesmojums. Tas nāca no Medību suņu zvaigznāja sarkano punduru dubultzvaigznes Beta Canum Venaticorum jeb DG CVn.

Uzliesmojums ir spēcīgākais kāds fiksēts novērojumu vēsturē. Tā stiprums novērtēts ar X100000 jeb tas ir 10000 reizes stiprāks par stiprāko uz Saules fiksēto.

Ja šāds uzliesmojums notiktu uz Saules, tas visdrīzāk izraisītu dzīvības izzušanu uz Zemes. Tiesa, mums par laimi, Saule šādus pārsteigumus sagādāt nav spējīga, jo ir sasniegusi briedumu. Savukārt DG CVn ir vien 30 miljonus gadu veca un ļauj veikt novērojumus, kas ļauj saprast kāda bija mūsu zvaigzne tās jaunībā.

Šim uzliesmojumam sekoja uzliesmojumu virkne. Zvaigzne pilnībā norima vien pēc 20 dienām. Šī zvaigžņu sistēma tika uzskatīta par vienu no potenciālajiem arpuszemes dzīvības meklējumu objektiem. Tagad, pēc šādas “apstrādes” ar rentgenstariem un citu starojumu, šķiet to var svītrot no saraksta.

Avots: NASA - Swift Catches Mega Flares from a Mini Star

NASA OCO-2 (Orbiting Carbon Observatory-2) ir pirmais NASA satelīts, kas īpaši veidots ar mērķi no kosmosa pētīt Zemes atmosfēras ogļskābās gāzes dinamiku. Satelīts ievāks datus par CO₂ globālā mērogā. Tas tiks veikts ar tādu precizitāti, ka būs iespējams noskaidrot ogļskābās gāzes avotus un koncentrācijas atšķirību arī reģionālā mērogā. Satelīts ļaus precīzi novērtēt CO₂ koncentrācijas sezonālās izmaiņas. Līdz šim nav precīzi zināms, kāda ir šīs gāzes globālā dinamika un tas, kā izplatās tā CO₂ daļa, ko nespēj absorbēt biosfēra. Nav zināms arī precīzi cik daudz absorbē okeāni un cik sauszeme. Jaunais satelīts ļaus gūt atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.

Šāda iespēja ir kļuvusi īpaši aktuāla, jo ir skaidrs, ka atmosfēras CO₂ koncentrācijas nemitīgi pieaug. Nesen, šī gada aprīlī, visās novērošanas stacijās ziemeļu puslodē CO₂ koncentrācija pirmo reizi cilvēces vēsturē, pārsniedza 400ppm jeb 400 daļas uz miljonu. Pētījumi liecina, ka tik augsta ogļskābās gāzes koncentrācija Zemes atmosfērā pēdējo reizi bijusi pirms 800 000 līdz 15 miljoniem gadu.

Šis ir jau otrais NASA mēģinājums izvadīt orbītā zinātnisko satelītu, kas veiktu ogļskābās gāzes novērojumus. Pirmais satelīts – OCO, gāja bojā 2009. gada 24. februārī, kad nespēja atdalīties no nesējraķetes un sadega atmosfērā.

Arī OCO-2 palaišana nevedās gludi. Vakar starta atskaite tika pārtraukta vien 46 sekundes līdz startam, kad radās kļūme starta platformas aizsardzības un trokšņu slāpēšanas ūdens padeves sistēmā. Video