Šodien, 25 gadus vēlāk, pārcietis sākotnējās problēmas ar optiku, kad uzņemtie attēli bija neasi un bija pat doma, ka HKT tā arī nevarēs izmantot, piecu apkopes misiju laikā salabots un uzlabots, tas vēl arvien 551 – 555 km augstumā ar ātrumu 7 150 m/s riņķo ap Zemi.

HKT savā orbītā ievadīts jau 1990. gada 25 aprīlī, bet ekspluatācija uzsākta 20. maijā. Tad arī atklājās, ka galvenais spogulis ir ar nepareizu ģeometriju. Pieļaujamā novirze no aprēķinātās spoguļa formas, lai iegūtu asu attēlu bija 10 manometri (0.00000001 m). Reāli izradījās, ka tā ir 2200 nm. Tas izraisīja sfērisko aberāciju – parādību, kad atstarotā gaisma no spoguļa malām uz foto sensora projicējas citā vietā nekā gaisma, kas atstarota no spoguļa vidus. HKT spēja efektīvi novērot tikai spilgtus punkveida gaismas avotus un veikt spektra analīzi.

Problēma tika atrisināta pirmās apkopes misijas laikā uzstādot koriģējošu lēcu. Vēlāk nākamo apkopes misiju laikā nomainot visus oriģinālos instrumentus ar jauniem, uzlabotiem, tos veidojot tika ņemta vērā galvenā spoguļa ģeometrijas kļūda. Tas ļāva 2009. gadā koriģējošo lēcu demontēt.

Habla kosmiskais teleskops noteikti ir viens no visu laiku nozīmīgākajiem astronomijas instrumentiem, jo tas ne tikai ir devis iespēju veikt neskaitāmus pētījumus un uzzināt daudz jauna par visumu, bet arī ir devis lielu ieguldījumu astronomijas un kosmosa izpētes popularizēšanā. Galvenokārt tādēļ, ka tā kameras spēj uzņemt attēlus arī cilvēka acij redzamajā gaismas spektra daļā. Tātad bildes no HKT pēc skata ir tādas pašas, kā raugoties nelielā amatieru teleskopā (objektiem, ko ar tādu var saskatīt), tikai daudzas reizes asākas un ar smalkāku detalizāciju.

No novērojumiem noteikti jāmin Shoemaker–Levy 9 komētas fragmentu ietriekšanās Jupiterā. Ja nebūtu HKT, protams, varētu šo notikumu fiksēt ar teleskopiem no Zemes, bet to attēlu kvalitāte nebūtu tik augsta.

Par godu HKT jubilejai, tas gandrīz 20 gadus pēc oriģinālā attēla uzņemšanas vēlreiz, daudz kvalitatīvāk, jo HKT visi instrumenti, arī kameras, ir uzlaboti tos nomainot, uzņēma vienu no visu laiku populārākajām astro-bildēm – radīšanas pīlārus. Trīs iespaidīgie putekļu un gāzu stabi ir daļa no Ērgļa miglāja jeb M16, kas atrodas aptuveni 6500 gaismas gadu attālumā Čūskas zvaigznājā.