Jāatzīstas, ka, lasot DIMD pieteikuma relīzē par mūziku kā mūsu valsts vērā ņemamu eksportpreci, mana, tipiskā popkultūras pārstāvja, pirmā asociācija bija bēdīgi slavenais kādas Latvijas populārās mūzikas grupas koncerts Krievijas politizētajā festivālā "Našestvije". Tomēr, brīdi padomājis, atskārtu, ka pastāv taču arī klasiskā mūzika, kuras pārstāvjiem nebūt nav jākaunas par mugurkaula trūkumu. Un pastiprinātāja DIMD PP10 stāsts sakņojas galvenokārt tieši klasiskajā mūzikā.
Kaut arī zinu par vairākiem latviešu pastiprinātāju meistariem, viņu izgatavotie produkti tiek galvenokārt radīti pēc individuāla pasūtījuma vai, vienkārši, pašu prieka pēc. Nenoliedzami man ir patiess prieks par pirmo sērijveidā Latvijā ražoto elektronu lampu pastiprinātāju.

Izskats un uzbūve

Pirmo reizi ieraugot DIMDu, neviļus nāk prātā Pjotra Mamonova teiktie vārdi - "tut ļudji dumaļi!". Dizains ir nenoliedzami pārdomāts, alumīnija un ozolkoka korpuss izgatavots nevainojami precīzi un lieliski izskatīsies prasīga aparatūras cienītāja viesistabas interjerā.

Pastiprinātāja uzbūvē tikuši izmantoti augstas kvalitātes komponenti - ALPS ražoti skaļuma regulēšanas potenciometrs un ieeju selektors un SCR kondensatori. Savukārt lampu izgatavotājs ir čehu kompānija JJ-Electronic (pirms 1994. gada reorganizācijas zināma kā Tesla). Kā montāžas šasija kalpo pastiprinātāja augšējais vāks, komponenti savienoti, izmantojot point to point tehnoloģiju, kas šādas sarežģītības pakāpes aparatūrā ir pašsaprotami. Priekšējā paneļa frēzējums rada ilūziju - vizuāli korpuss šķiet plānāks. Tomēr tā augstuma nepilnie 16 cm ir pietiekami, lai noslēptu barošanas toroidālo un divus  EI fromas 20 vatu izejas transformatorus.

Par signāla priekšpastiprinājumu rūpējas divas ECC83 (12AX7), savukārt gala pakāpi veido četras push-pull režīmā slēgtas EL84 (6BQ5) lampas, pie 8 Om slodzes nodrošinot 10 W izejas jaudu uz katru no stereo kanāliem. DIMD aizmugurē izvietotas četras absudrabotas ieejas, kā arī pieslēgspailes, kas paredzētas skandām ar 6-8 omu nominālo pretestību. Kā 6 tā 8 Om skandas paredzēts pieslēgt pie viena un tā paša transformatora sekundārā tinuma izvada.

Skanējums

Izsakot komplimentus citiem Latvijas talantiem, iepazīšanos ar DIMD sāku, atskaņošanai izvēloties vairākus vietējo mākslinieku ierakstus. Kā pirmo atskaņoju Ingus Baušķinieka „Nezināmo šedevru”. Pastiprinātājs visnotaļ atbalstīja Ingus pieeju elektronisko mūzikas instrumentu skanējumam, patīkami akcentējot bungu un basa ritmus, kā arī neaizmirstot par balsi. Arī „Čībās” DIMD saglabāja „Aizlidoja kļavas” uzsākto precīzo basbungas skanējumu, savukārt „Guvernantē diversantē” tas patīkami "atdzīvināja" sintezatora versiju par stīgu aranžējumu, kā arī Edītes Baušķinieces neaizmirstamo balss tembru.

Vecmeistara šedevram sekoja salīdzinoši jaunās, bet jau laurus plūkt paspējušās grupas „Zāle” debijas ieraksts. Taisnības labad gan jāteic, ka šīs grupas skanējumu ir veidojis kāds cits vecmeistars - Uģis Vītiņš. Albuma pirmajā dziesmā DIMD sniedza lielisku Martas un Pētera tembrāli dažādo balsu saspēles interpertāciju, kā arī teicami atskaņoja fona elektronikas pavadījumu un dažādos šķindekļus-grabekļus. Savukārt "Mitago" prieku sagādāja korektais akustiskās ģitāras skanējums un, pretēji koncertos gūtajam iespaidaidam par Kiras instrumenta šķietamo asumu, - obojas liegais tonis. Kopsummā, ja salīdzina šī albuma skanējumu citu pastiprinātāju un DIMD izpildījumā, tieši DIMD vislabāk ļāva tam atvērties un sagādāt ne vienu vien patīkamu muzikālu pārsteigumu.

Savu iemīļoto "Sus dungo" dziesmu „Wolves” sev pieņemamā skanējumā, škiet, ka varu noklausīties tikai pats sēžot pie skaņu pults, jo absolūti nepiekrītu ne ieraksta inženiera versijai par dinamiku, ne izvēlētajam instrumentu un tonālajam balansam.

Tomēr reizēm pārvaru sevi un, sagatavojies kārtējai vilšanās reizei, to tomēr atskaņoju. Šo saņemšanās reizi gan nenožēloju, jo PP10 visai jauki atskaņoja Diānas balsi, kā arī iezīmēja Martas ģitāras korekto draivu, kurš citu pastiprinātāju izpildījumā mēdz pazust. Tāpat ļoti patīkami skanēja arī Elizabetes flauta un Elizabetas arfa. DIMD atdzīvināja tonāli nabadzīgo ierakstu, bet, diemžēl, nekādi nespēja glābt neveiksmīgo dinamiku.

Toties Reiņa Jaunā ieraksts „Gaišs” un pastiprinātājs DIMD, šķiet, ir viens otram kā radīti. Vai tas būtu akustiskās ģitāras bagātīgais un gaišais tonis, vai flautas tīrais skanējums, vai arī sanošās augšējās un liegās basa stīgas, vai skaidri nolasāmā, bet neuzmācīgā halle, - viss skanēja patiesi jauki, gaiši un "mīlīgi". Visticamākais, ka šī ir tā reize, kad pilnībā saskan abu izpildītāju - Reiņa un PP10 -  raksturi.

Savukārt „Ēnu kaleidoskopa” pirmā albuma tituldziesmas skanējums PP10 izpildījumā pilnībā attaisno ierakstā izmantoto mikrofonu izvēli - akustiskajai ģitārai Neumann TLM193 un KM184, savukārt vijolei  - Oktava MK102 DIMD veiksmīgi atainoja noimanu pāra iemūžināto Mārtiņa akustiskās ģitāras toni, bet vijoles skanējumā bija skaidri dzirdams gan vijoles tonis, gan arī oktāvai raksturīgā viegli netīri sēcošā pieskaņa. Vokāli tika ierakstīti, izmantojot to pašu TLM193; DIMD versijā balsīs gan parādījās pārāk izteikta sibilance, bet kopsummā to atskaņojums bija tīrs un precīzs. Andreja korekti, bet liegi iespēlēto basa partiju gan DIMDs ieskicēja tikai nedaudz, radot nepatiesu spēles nedrošības iespaidu. Toties ar Jāņa Burmeistera iespēlēto bungu partiju DIMD tika galā visai veiksmīgi. Kaut arī skanējums bija nedaudz lēnīgāks un ne tik enerģisks kā ierasts, grīdas toms skanēja tonāli tīri un patīkami.

Šīs pašas iezīmes galvenokārt saglabājās arī „Vilkaču meitenē”. Ģitāras skanējums gan bija kļuvis nedaudz gaišāks, nekā es to būtu vēlējies, toties Irbes soprānam un Signes vijolei šis gaišums nāca tikai par labu. Pateicoties aranžijas tonālajai nepiesātinātībai, šajā skaņdarbā arī basģitāra bija kļuvusi dziļāka un daudz labāk nolasāma. Albuma trešajā kompozīcijā – „Pūces”, līdzās Mārtiņa balsij skan Irbes un Zanes bekvokāli. DIMD šķiet bija precīzi uztvēris manu ieceri, un balsu balanss uzbūra vēlamo vēl neausušas gaismas izceltās rīta miglas radīto pazušanas un nedrošības sajūtu.

Latviešu mūzikas apskatu noslēdzu ar kādu citu ierakstu, kura tapšanā man ir bijusi iespēja ņemt dalību - "Das Sonntags Legion" - "Acid Rain will Eat Our Culture". Daļa šī albuma tika ierakstīta Latvijas Radio 1. studijā, bet pabeigts un miksēts tas tika jau pieminētajā Ģirta Laumaņa ierakstu studijā "Hodila records". Albuma ceturtā kompozīcija sākas ar Madaras Fogelmanes iespēlētu akustiskā čella partiju, čells tika rakstīts 1. studijas centrā, pie čella - Neumann U87, telpai - Schoeps CMC6 MK2. DIMD ļoti veiksmīgi uzbūra cēlā instrumenta un telpas lielisko saspēli. Čella solo pievienojoties ģitārām, to sākotnējais „mazais draivs" bija tonāli tīkams. Ar tam sekojošo smagāko draivu, gan DIMDam vairs negāja tik veiksmīgi, kā arī nedaudz izplūda ģitāras spēlētais tremolo. Apslāpēto zemo frekvenču dēļ šoreiz mani nekaitināja miksēšanas procesā pieļautā kļūda - zemfrekvences trigera paspilgtinātais basbungas pirmais uzsitiens.

"Erzahlung nr. 4" pirmajā daļā PP10 precīzi iezīmēja balansu starp balsi, balss apstrādi, ģitārām un čellu, neviļus liekot atcerēties grupas lielisko koncertu Anglikāņu baznīcā. Ģitārām kļūstot smagākām, DIMDam sāka kļūt būtiski grūtāk, ko PP10 atrisināja tās vienkārši izsmērējot. Līdzīgi, kā tas būs nolēmis rīkoties, mēģinot cīnīties ar "OM" basa visvarenību. Toties pastiprinātājs ne uz brīdi neaizmirsa par čella esamību, pat ņemot vērā tā nepārprotamo vēlēšanos padarīt čellu tonāli gaišāku; uzskatu, ka pati Madara būtu ļoti apmierināta ar šādu atskaņošanas versiju.

Domāju, ka ir tikai likumsakarīgi, ka "Godspeed You Black Emperor" klājās ļoti līdzīgi kā "Das Sonntags Legion". Skanot lieliskajai "Slow riot for new zero Canada" pirmajai kompozīcijai - "Moya", kamēr muzikālā aina bija nepiesātināta, PP10 dara to, ko māk it labi - skan "tīri, precīzi un tonāli bagāti", bet diemžēl Godspeed sniegums klaji neasociējas ar jēdzienu "notiek maz un ir nepiesātināts", kur nu vēl šajā versijā par Gurecka 3. simfoniju. Kompozīcijas ievadā kontrabass un vijoles, kaut arī draivotas, skanēja precīzi un  pat aizraujoši, bet līdz ar ģitāru ienākšanu aina nomainījās būtiski -  pat nelielais ģitāru draivs skanēja tonāli nepieņemami. Piesātinājumam augot, pastiprinātājs šķiet koncentrējas uz sev tīkamajiem instrumentiem, šajā gadījumā - zvaniņiem, raidu un waha ģitāru, līdz nokavējot kāpinājuma daļu atjēdzas sev svešā toņu un dinamikas virpuļu teritorijā. Nepieciešamās tumšās klausītāju ieraujošās rēkoņas vietā dzirdami bija tikai žēli waha ņaudieni. Vijoles, čella, trīs ģitāru, basģitāras un bungu majestātiskā saspēle bija pārvērtusies zvaniņu pavadītā amorfā masā.  Ja vēl DIMDam teorētiski varētu piedot kopējo tonālo gaišumu, tad nekādā gadījumā ne klaju mikro un makro dinamikas zaudēšanu.

Kā nākamo, sekojot suģestējošajai DIMD radīšanas leģendai, izvēlējos noklausīties Leonarda Bernšteina diriģēto Ņujorkas filharmonijas orķestra spēlēto Gustava Mālera 1. simfoniju. Instrumenti skanēja patiešām "tembrāli precīzi un detalizēti". Skaidri, es pat teiktu, pārāk skaidri, iezīmējās katras instrumentu grupas vieta telpā. Vijoļu un čellu saspēle radīja gandrīz ziemassvētku sajūtu. Šeit gan jāatceras, ka, rakstot savu pirmo, Mālers vēl ticēja labajam dzīvē.

Kā labākās zāles, lai atbrīvotos no visaptverošās pūkainības, atskaņoju cita mālerista Benžamina Zandera diriģēto piekto. Sākuma vijoļu partija skanēja patiešām liegi un emocionāli. Trompetes uznāciens bija tonāli tīrs, bet, nezin kādēļ, ar tieksmi kļūt par pārāk izteiktu soloinstrumentu. Stereo aina, kaut arī informatīva un precīza, tomēr bija piesaistīta akustiskajām sistēmām. Skanot reizē vijolēm, čelliem un kontrabasiem, kaut arī visi instrumenti bija samērā labi saklausāmi (ja neskaita kontrabasu picikato), tomēr DIMDs lika skaidri manīt, ka tā prioritāte ir vijoles. Atskanot timpānam, akcents diemžēl tika likts uz vālītes un ādas sadursmes brīdi, nevis uz instrumenta toni un izskaņu. 

Līdzīgi kā "Godspeed you black emperor" gadījumā, brīdī, kad atskaņojamās informācijas saradās par daudz, pastiprinātājs vienkārši necentās tikt galā ar visu un atmeta energoneefektīvās zemo frekvenču oktāvas, visus spēkus koncentrējot uz frekvencēm, kuru atskaņošana tam sagādā mazākas grūtības, tā radot slinku un miegainu kopainu, kas ir tiešs pretstats Zandera, un, manuprāt, arī Mālera iecerei.

Arī Bruknera 9. simfonijā DIMDs bija nolēmis koncentrēties uz vijolēm - tās skanēja artikulēti un tonāli tīri. Žēl gan, ka, pateicoties šai vijoļu izcelšanai, citi instrumenti, piemēram, tūbas, tika atstātas novārtā. 

Atceroties mongoļu folkmetāla grupas "Nine Treasures" koncertu nu jau slēgtajā "Nabaklab", nolēmu iepazīstināt DIMDu ar nedaudz smagāku mūziku. Jauno muzikālo materiālu PP10 atskaņoja visai entuziastiski. Labi bija sadzirdama metālmūzikai raksturīgā klikšķošā basbunga, ģitāras draivs skanēja pārsteidzoši nekaitinoši, turklāt DIMDa mīlestība pret vijolēm ļāva skaidri sadzirdēt kā balalaiku, tā parasti nedaudz grūtāk saklausāmo "mongoļu čellu" - morin huuru. Varam uzskatīt, ka DIMDs ar šo uzdevumu tika galā visai veiksmīgi, izņemot vienu visai būtisku niansi, - tas bija noslēpis vienu no grupas dalībniekiem līdz ar tā spēlēto instrumentu. Visas albuma klausīšanās laikā basģitārists nedeva par savu esamību ne vismazāko nojausmu, kaut gan atceros, ka koncertā viņu gan redzēju, gan dzirdēju.

Izpatīkot DIMDa nu jau skaidri nolasāmajam tonālajam balansam, nolēmu atskaņot franču darkveivu - "Dark Sanctuary". Manā atmiņā vēl joprojām glabājas savā "mūzikas klausītāja bērnībā" gūtie spilgtie un, nu jau droši varu teikt, - neaizmirstamie iespaidi par šīs grupas lielisko uzstāšanos "Wave Gotik Treffen". Spēlējot "Les Memoires Blessees" pirmo kompozīciju "La Calmeur de Silence", pastiprinātājs labi tika galā ar Dame Pandoras skaudruma pilno mecosoprānu, nedaudz gan pārāk entuziastiski izceļot pēcapstrādē izmantoto halles efektu, kā arī  padarīja klausāmas parasti kaitinošās neveiksmīgi ierakstītās un līdz ar to sintētiski skanošās stīgu partijas. Vienīgā izteikti pamanāmā liksta atgadījās, DIMDam neveiksmīgi cenšoties izsekot klavieru zemāko oktāvu partijas dinamikai. Savukārt trešo albuma kompozīciju "D'une mere a sa fille" PP10 atskaņoja patiesi nevainojami.

Pēc nelielās atelpas, nolēmu, ka ir pienācis DIMDa pārbaudījumu sērijas, vismaz vadoties pēc līdzšinējā snieguma rezultātiem, smagākais brīdis - iepazīšanās ar basģitārista Ala Kisnerosa un bundzinieka Emila Amosa dueta - "OM" daiļradi. Godīgi sāku ar  albuma "Advaitic Songs" pirmo kompozīciju "Addis", protams, kā balss, tā izteiktais atsperu reverberācijas efekts skanēja tīri un uzrunājoši. Arī ar čellu, kaut gan nu jau ierasti gaišu, viss bija salīdzinoši kārtībā. Pienākot tīrās basģitāras kārtai, DIMDS kļuva viegli tramīgs, gluži kā nojaušot nākamās kompozīcijas tuvošanos, bet vēl joprojām ar atskaņošanu tika galā visai precīzi.

Un tad pienāca "State of Non-Return" laiks.

DIMDs kapitulēja līdz ar pirmajām tomu "bēriena" ievadītajām dārdoši mutuļojošā fūzētā zemā, tumīgā basa taktīm. Šķiet, ka vienīgā reakcijas forma, ko pastiprinātājs bija izvēlējies savas esības glābšanai, bija pilnīgs notiekošā noliegums. Praktiski visa informācija frekvenču joslā zem 160 herciem pārvērtās neizšķiramā vates pikā, virs kuras nepiesaistīti plivinājās būtiski izmērā samazinājušies bungu šķīvji, plakani tomi un bezformantu balss, nemaz nerunājot par basbungu. Jā, diemžēl "OM" šis pastiprinātājs neatskaņo, un "neatgriešanās stāvokļa" pieredzi es vēlētos aizmirst jau tūlīt pēc šo rindiņu uzrakstīšanas.

Apžēlojoties par nabaga pastiprinātāju, nolēmu tā izmisumu mazināt, atskaņojot "Tindersticks" otro albumu "Tindersticks". DIMD jau atkal sevi parādīja kā lielisku stīgu partiju izpildītāju. Diemžēl tas nolēma pie sasniegtā arī palikt un koncentrēties tikai uz augstākminētajām stīgām. Bet, no otras puses, pateicoties DIMDam, es varēju izsekot visām šī ieraksta stīgu aranžijas niansēm. Arī Hammond ērģelēm pastiprinātāja tonālais balanss, protams, lika kļūt gaišākām un izteiktākām, nekā ierasts. Stereo aina tika atspoguļota precīzi, bet "Tindersticks" gadījumā es tomēr būtu to vēlējies vēl plašāku. Toties, izpildot "Travelling Light", Stjuartam Steplam un Karlai Torgersonei sadziedoties, abi unikālie balss tembri izskanēja lieliski, savijoties kopējā emocionālā harmonijā.

Secinājumi

Iespējams, ka lasītājs man pārmetīs spriedumu nežēlību un kategoriskumu, tomēr, uzskatu, ka esmu tiesīgs no jebkura šajā cenu kategorijā esoša pastiprinātāja prasīt universalitāti un izpildījuma izcilību. Un šeit nav vietas argumentam par salīdzinoši zemo Epos M12 jutību, vai pastiprinātājam grūtu reaktīvo skandu pretestību. Pēc ar DIMDu pavadītas nedēļas ir pilnīgi skaidrs, ka ir lietas, ko šis nenoliedzami talantīgais pastiprinātājs dara patiešām labi, bet diemžēl ir arī lietas, kuras tam nav pa spēkam.

Klausoties DIMD, mani pārņēma sajūta, ka šo nespēju un nevēlēšanos apstrādāt sarežģītu zemo frekvenču informāciju esmu jau kaut kur dzirdējis. Un, tiešām, parokoties atmiņās, atskārstu, ka līdzīgi uzvedās arī reiz sastaptais un žurnālā „Hi Fi Tehnika” 2. numurā aprakstītais "amerikānis" Manley Stingrey. Arī Stingrey uzbūvē ir tikušas izmantotas EL84 lampas, dzeloņrajas gadījumā veselas astoņas. Tātad šoreiz nav runa arī par jaudas nepietiekamību. Visticamākais, ka saskaramies ar EL84 rakstura īpatnību. Tās ir zināmā spektra joslā ļoti precīzas un uzrunājoši gaišas, bet, apstrādājot zemo frekvenču informāciju, tās, atkarībā no darba apstākļiem, kļūst vai nu notiekošajā neieinteresētas, vai pat klaji apjūk. Līdzīgu uzvedību esmu novērojis, sastopoties ar EL84 pavisam citā to darba režīmā, proti, sniegumu VOX ražotajos ģitāras pastiprinātājos. Šīs darbības īpatnības noteikti jāņem vērā, izvēloties DIMD pavadošās akustiskās sistēmas.

Ja potenciālais DIMD īpašnieks par savu uzskata salondžezu, liegu klasisko kamermūziku, neuzbāzīgu vieglu elektronisko mūziku,  rokpopu, soloinstrumentālistu sniegumu, vai arī autoru-dziesminieku izpildījumu, tad šis pastiprinātājs tam sagādās daudzus lieliskas emocionālās pieredzes brīžus.

No sirds vēlu DIMDam veiksmi, it īpaši ņemot vērā, ka šajā cenu segmentā sastopam tādus smagsvara nelielo tirāžu lampu audioindustrijas pārstāvjus kā  Leben vai Shindo.

Toties, tikai pateicoties DIMDa skanējuma apraks tā gan neminētajai, bet visnotaļ jaukajai versijai par Mstislava Rostrapoviča spēlētā Duport Stradivarius skanējumu, es nolēmu iepazīties ar vēl viena Stradivari čella - Annera Bilsmas lolotā Servais Stradivarius skanējumu. Jāteic gan, ka pie Bilsmas (un arī DIMDa) spēles manieres man vismaz pagaidām tomēr ir visai grūti pierast.

Izmantotā audio aparatūra :

Rega Planet, Rega Mira, Rega Maia, Leben CS600, Epos M12, Ecosse Conductor, Supra Quattro 4.0.

Tehniskie parametri :

Ražotāja mājaslapa : www.dimd.eu